Bīstamā pasaka – “Pasaku stāstnieks” Antonija Mihaēlisa

pasaku_stastnieksAnna ir labā meitene. Naiva sapņotāja, kura nāk no turīgas ģimenes un cer pēc vidusskolas beigšanas doties uz Angliju kā au-pair. Ābels Tanateks ir sliktais zēns. Narkotiku dīleris un vientuļnieks ar daudziem noslēpumiem. Par vienu no tiem uzzina arī Anna – Ābelam ir mazā māsiņa Miha, par kuru puisis rūpējas, kamēr māte abus ir pametusi, un kurai stāsta pasaku, kas biedējoši daudz līdzinās realitātei. Kā jau to var paredzēt – Annu iemīl Tanatekus, īpaši Ābelu, un par spīti brīdinājumiem aizraujas ar puiša pasaku.

Antonija Mihaēlisa vai no ādas lien laukā, lai romānam iedvestu ziemas saltumu un noslēpumainības auru. Rezultātā salīdzinājumi un metaforas šķiet mākslīgas un pārspīlētas, un ne reizi vien tiec izrauts no stāsta, lai prātotu, kas tai Annai nav kārtībā ar galvu, ka viņa sarunājas ar jūru un lellēm.

Taču tajā pašā laikā izpušķotā valoda palīdz līdz mielēm sajust Annu kā tēlu – jaunu un naivu romantiķi, kura apzinās pati savu un savu draugu pieredzes trūkumu. Tieši apziņa par to, cik maz no pasaules saprasts, mudina meiteni tuvoties Ābelam. Annas naivums un labestība tikai ļauj izcelties tam, cik tumšs patiesībā ir šis stāsts.

“Pasaku stāstnieks” ir kārtējais piegājiens izstāstīt stāstu par labo meiteni, kura cer, ka tieši viņa būs tā, kurai izdosies “piejaucēt” slikto zēnu. Lai gan gribas cerēt, ka viss būs savādāk, ka abiem jauniešiem tomēr izdosies izkulties no likstām, meitene pat pēc briesmīgākajiem pazemojumiem ir gatava atgriezties pie sava pāridarītāja, jo mīlestība, redz, ir visvarena. Negribu teikt, ka tēmām jauniešu grāmatās jābūt sterilām, taču tajā pašā laikā, ja ir vēlme pārrunāt tik smagus tematus (spoileris – Ābels izvaro Annu, vēlāk izrādās Ābels pats ir cietis no pedofīla rokas), ir jāprot par tiem runāt bez kļūdainiem pieņēmumiem, kā, piemēram, upuris pats uz sevi izsaucis nelaimi, un katrā ziņā ne tikai dažas lappuses caur neveiklu iekšējo dialogu.

Pēdējās simts lappuses ir smagas. Cerības, ka viss būs labi, romāns bez žēlastības saberž miltos, un lasītājam atliek vien noskatīties, kā sirds atkal un atkal tiek salauzta. Varbūt šī tiešām ir viena no “Piedod, bet neaizmirsti” situācijām, jo grāmatas noslēgumā ir grūti nesāpēt līdzi Ābelam un nemeklēt galu apburtajam aplim, kurā vienas vardarbības akts dod ieganstu nākamajam. Nav iespējams palikt nejūtīgam tās traģēdijas priekšā, kas ir savas dzīves un jaunības ziedošana, lai tikai otram cilvēkam nebūtu jāpiedzīvo tās pašas šausmas.

Vērtējums: 3/5. Grāmata, kas pēdējās simts lappusēs atklāj savas kārtis un piespiež tevi uz tām raudzīties, taču tajā pašā laikā īsti nezin, kā par dažām no tām runāt. Es negribu teikt, ka no “Pasaku stāstnieku” nav vērts lasīt, jo, lai gan romānā minēto tematu apspriešana brīžiem ir problemātiska, skatījums uz tām tomēr ir daudz veselīgāks un reālistiskāks kā vairumam populāro “mīlasstāstu”.

Advertisements

#6 Erasmus: Easy German for Dummies

CAM01625So you want to learn German? At the end of the summer you are planning to spend some time in Germany, maybe to work, study or travel. But the problem is – you don’t know any German yet. But no worries, right? There’s always news about these “wunderkinds” who speak fluently in, like, 11 languages at the age of 9. You are definitely better than some kid who still plays with toys, eh? After three months and some hard-core studying you’ll know German so good, that not even a native speaker will know a difference!

No. With German there’s just no easy way.

For the sake of paperwork

They say that, when you learn a language you also get a glimpse in the way how native speakers of said language perceive the world. As far as I am concerned, it is true in case of German.

So far my experience with “the German way” is that of unnecessary overcomplication. If a thing is perfect and simple on its own, a German will the one who finds a way to ruin it by adding several layers of unnecessary paperwork and bureaucracy. Don’t get me wrong – Germans obviously manage do get their stuff done and this filter of bureaucratic despair sometimes turns out to be a good thing. However, you can see the overcomplication of naturally easy things in German language. And Germans themselves know it, when they say to you, a girl from a foreign country, who spent last night frying her brains with usage of Dativ and Akusativ: “It’s probably really hard for you.”

Not shit, Sherlock.[i]

756324To be honest Latvians also have Nominativ, Akusativ, Dativ, Genetiv and three added cases (the more the merrier, right?), but while learning German still I have hard time understanding which one goes where, how and why.[ii]

And don’t get me started on der, die, das.[iii]

When bureaucracy fails

Seeing how Germans love structuring things and putting everything in order, you’d expect the same from their language.

HAHA-NO-GIFBasically, there a lot of things you just have to engrave into your brains, such as irregular verbs, verbs with preposition or articles (for this one, there kind of is a system, but then again with a ton of exceptions), because there are no principles or rules to follow. Or how my German teacher put it: “German is weird. Deal with it.”

I believe that it is possible to learn a new language in few months. But you have to work really hard[iv]. It will certainly help if a language you are about to learn is similar to a language you already know.

“Speak with people!” is a good advice, however, it will lead you nowhere, if you only know a handful of most basic words or even less than that. Same goes for consuming local media.

I can surely recommend using apps to improve your vocabulary. I prefer “Memrise”. It’s quite similar to “Duolingo”, however, I think this app does a better job at motivating you to review the words you have previously learned and overall level of difficulty is more suitable for me personally.

All sorts of gifts

To be honest, I don’t think that German is very beautiful language. For me, it lacks rhythm, swiftness and playfulness. For me German is a language of reason, not feelings[v]. I cannot imagine myself doing creative writing in German (but then again I couldn’t imagine myself writing in English, yet here I am).

tumblr_inline_moils84ddU1qz4rgpTo be honest, I haven’t read that much from German literature, but so far I have the impression that the structure of the sentence and words is so strict that, when you want to write a poem or a piece of prose, in the end it might look more like a formal report than an artwork. Maybe this strictness opens a whole new level of playing with words and meanings, but I presume that a German writer is just too German for such a thing.

However, it has its charm. Like, these huge compounds of words – very neat. Even the stark reason of German sometimes has its appeal.

The Latvian language during the span of history has had some influence from German, so it’s fun to find a German word that is very similar to a word in Latvian. For example, when I see the word “das Gift” (“the poison”), I remember my grandma, who used to refer to all sorts of chemicals and medicines as “ģifte”. Generally, these Latvian words with German roots make up a sort of a charming slang in Latvian and it’s very exciting to look for these little touchpoints. It’s like tracing history through language.

Truth is, I might spend these last few months in Germany whining about how much I want to go home and how I am sick I am with all of this[vi], but actually within a year I’ll be looking for a chance to go away for some time again. Might as well be Germany again.

In the end here are few advices and random thoughts on German:

  • Starters pack: “Hallo!”, “Bitte!”, “Danke!”, “Ja!”, “Nein!”, „Tchuss!“
  • Having a meal is a matter of survival, so you will learn names for basic food quite fast.

tumblr_nnzjfogMOf1up2o4mo1_540

  • If you want something, point at it and say: “Dass, bitte!”. Repeat until you get what you want.
  • If someone asks you something, smile and nod. Hope for the best. Be adventurous.

tumblr_o0z4t7TghF1qg72ijo5_250

  • If they keep talking to you, smile and nod. Try not to think that you look dumb.
  • You will feel kind of stupid answering to “Was haben Sie gemacht?” (“What have you done?”) with the only sentence you know (in my case “Ich habe ein Buch gelesen.” – I’ve read a book) for several months. Remind yourself that this is jut normal and you are not one of those “wunderkinds”.
  • You might think that everyone in Germany knows English quite well. That might be true to some extent, but they will speak German anyway and you’ll have to figure out, how to deal with it.
tumblr_lpbfr4lXYI1r0hpa1o1_500

Should I scream? Should I whine? Should I invite them on a holiday on Latvian countryside to test their own medicine?

  • There will be those depressing moments when you ask for a coffee and barista takes your order in English, because apparently you can’t get even one sentence right and take care of your basic needs.
anigif_enhanced-buzz-4762-1389252366-0

Conceal, don’t feel.

  • In an international group of people (for example, Erasmus students) there is a chance that you are not the only one who doesn’t know German very well. Misery loves company, therefore I suggest you to find them and talk about learning the language.
  • When nothing works remember – “Sprechen Sie Englisch?” might just save you.

So what are your experience with learning German? Did I get something wrong? Please, share your thoughts in comment section!

Tschüss!

[i] I know it’s meant in a lighthearted way, but I can’t help myself.

[ii]  Maybe because I am learning German mainly through English, but I am not so sure.

[iii]  I tried this advice from one comedian that you visualize articles. Like, “das” for ET, “die” for Angela Merkel, “der” for David Hasselhoff. Good advice if you are ready to deal with constant image of David Hasselhoff in your brain.

[iv] When you think about it, reaching level A2/B1 within a less than a year is pretty impressive. However, our teacher is pretty demanding, so there’s that.

[v] I have no idea if this a trait both the language and the nation share.

[vi] Turns out six months are little bit too less, but eleven are little bit too much for me.

Problēma ar ragiem – “Horns” Joe Hill

Horns“Horns” galvenais varonis Ignats “Igs” Perišs (Ignatius Perrish) pamatīgi piedzeras, pa reibumu sadara visādas šausmas un nākamajā rītā pamostas ar ragiem pierē. Pēc pirmajām šausmām (Paģiru halucinācijas? Nebūt ne.) un ārsta apmeklējuma, kura laikā dakteris vairāk domā par našķošanos ar medikamentiem ne problēmas risināšanu, Igs sāk apjaust, ka viņa ragi liek cilvēkiem atklāt savas slēptākās domas un vēlmes. Pār Ignatu jau gadu kā gulst aizdomu ēna, ka tieši viņš izvaroja un nogalināja savu draudzeni Merinu. Taču, tā kā pierādījumus iznīcināja ugunsgrēks laboratorijā, puisis nevar pierādīt savu nevainību, un viņam nākas sadzīvot ar pārējo pilsētas iedzīvotāju nepatiku, kas kļūst vēl atklātāka ragu dēļ.

To, kurš īsti vainīgs Merinas nāvē, pieredzējis lasītājs nojauš ātri, un autors drīz vien to arī apstiprina. Tā kā jau pirmajās piecdesmit – sešdesmit lappusēs ir skaidrs, kurš pie vainas, Džo Hills atlikušo laiku pavada pierādīdams, cik cilvēki patiesībā ir briesmīgi. Vīrieši nav nekas vairāk kā izvirtuļi un deģenerāti. Sievietes ir seklas un iedomīgas. Bērni – potenciālie psihopāti. Ja vēlies atrast kādu lāga dvēseli, tu lasi nepareizo grāmatu.

“Horns” ir vairāk varoņa studija (character study), nekā detektīvs. Lappuses no problēmas izvirzīšanas un īstā slepkavas atklāšanas līdz reālam atrisinājumam ir aizpildītas ar pagātnes ainām, varoņu savstarpējo attiecību analizēšanu, kā arī Iga un slepkavas raksturu pētīšanu. Tāpat romānu var lasīt, lai meklētu simbolus un paslēptās nozīmes (kaut vai galvenā varoņa vārds), metaforas par reliģiju un to, kā tad, kad tradicionālās metodes nestrādā, ir jāšķērso likuma un morāles robeža.

Tomēr uzskatu, ka “Horns” būtu daudz efektīvāks un spēcīgāks materiāls, ja tas būtu publicēts kā īsais stāsts. Igs, lai arī salīdzinoši saistošs varonis, kuram ir viegli just līdzi (pirmā daļa, kurā Igam dārgākie cilvēki pavēršas, ir ārkārtīgi sāpīga ne vien galvenajam varonim, bet arī lasītājam), būtībā neko jaunu nedod varonim, kuram jāatriebj sava mīļotā. Tāpat arī slepkava – asinskāru seksistu, kuram kaut kas ar galvu nav īsti kārtībā un nesaprot “nē”, ikviens ir redzējis ne vienā vien filmā vai grāmatā. Kaut vai Stīvena Kinga, Džo Hila tēva, darbos.

Ja jāsalīdzina Kings un Hils, tad nevar noliegt, ka ir abu rakstības stilos ir zināmas līdzības. Piemēram, brīžiem pārlieku lielā aizrautība ar varoņu motivāciju izskaidrošanu, aizmirstot, ka lasītājs nav muļķis un var sarēķināt, cik ir 2+2. Taču, lai gan “Horns” ir tumša grāmata, tā nav šausmas, un sižetam pietrūkst asuma, kas ļautu grāmatu lasīt ne vien kā mākslas darbu, bet arī vienkārši kā aizraujošu “whodunit” darba dienas noslēgumā.

“Horns” ekranizācija, lai gan visnotaļ uzticīga pirmavotam, ir vairāk tradicionālās detektīvs, proti, Merinas slepkavas identitāte netiek atklāta tik ātri, un skatītājs tomēr tiek nedaudz vazāts aiz deguna. Tiesa, simbolismi un slēptās nozīmes, ko Džo Hills iekļāvis grāmatā, nav tik jaušami filmā, tāpēc nobeigums liekas uzspēlēts un mazliet nedabisks. Filma ir vizuāli pievilcīga un tur līdzi romāna mazpilsētas estētikai un tumšajai atmosfērai. Protams, var uzteikt Daniela Redklifa darbu. Aktierim lieliski izdevies iemiesot  lādzīgo, taču savā būtībā autsaideri Igu un viņa ceļu no apjukuma par ragiem līdz to pieņemšanai.

Vērtējums: 3/5. “Horns” izgāžas kā detektīvs un action gabals, taču romānā paustās pārdomas par ticību un morāli ir gana saistošas.

#5 Erasmus: Starp Dāniju, Eirovīziju un ikdienas pelēcības niekiem

Pirmā sajūsma par Ķīli jau sen kā pagājusi (ar katru dienu ar vien vairāk saprotu vietējos, kuri sūdzas par pilsētas pelēcību), un man nedz patīk, nedz padodas rakstīt par savu ikdienas dzīvi.

Cīnos ar sev raksturīgo prokrastināciju un mācos būt produktīva. Koju pirmajā stāvā ir bibliotēka, kur ir labi iet sēdēt un mācīties, kad manas istabas četras sienas savienojumā ar darāmajiem darbiem sāk dzīt nelielā ārprātā.

Esmu atsākusi skriet. Vakaros aizjoņoju līdz mākslas muzejam un gar krastmalu diebju atpakaļ pretējā krasta ostas gaismu pavadībā (Gatsby much?). Domāju, ka starp skriešanu un mācīšanos/rakstīšanu ir daudz kā kopīga un, ja es atklāšu, kā tikt galā ar vienu, tad to pašu metodi varēšu likt lietā, lai tiktu galā ar otru.

Pēdējo nedēļu aizraujošākais pasākums, protams, bija ceļojums uz Kopenhāgenu pie Erasmus laikā iegūtās draudzenes.

Braucām ar vilcienu, kas ceļa vidū uzbrauc uz prāmja, lai šķērsotu jūru. No prāmja gan prieka bija maz, jo ārā bija tumšs un ārkārtīgi vējains, tāpēc ātri vien iemukām atpakaļ iekštelpās un aizrāvāmies ar tualešu bildēm. Taču domāju, ka 45 minūtes uz prāmja ir ļoti jauka pauze siltākā gada laikā un gaišākā dienas stundā.

Kopenhāgena, protams, skaista pilsēta. Vecpilsētā un pilsētas centrā ir saglabājušās senās ēkas. Ielas ir plašas, tāpēc nav šaurības sajūtas. Pabiju arī jaunajā pilsētas daļā, kur viena pēc otras top jauni, ultra stilīgi daudzdzīvokļu nami. Varbūt tie bija remontdarbi, varbūt lietainā diena, taču domāju, ka pēc kāda laika metāla un stikla apkārtne ātri vien mani nomāktu.

Gan vizuāli, gan faktiski cenas ir augstākas kā Vācijā (ātri ielāgoju principu – 10 kronas, tātad drusku vairāk kā eiro), taču ir gana daudz vietu, kuras var apskatīt bez maksas. Piemēram, mākslas muzejs (kura apskati gan pietaupīšu citai reizei), botāniskais dārzs, pils parks, Mazā Nāriņa (tā gan ir drusku tālāk no centra).

IMG_7655_edited

Apmierināts tūrists.

Protams, tas nebūtu lielpilsētas apmeklējums bez iegriešanās grāmatnīcā. Kamilla mani aizveda pie Arnolda Buska (Arnold Busck). Izvēle ir ļoti liela, puse pirmā stāva ir atvēlēta grāmatām angļu valodā. Pieļauju, ka katrs atradīs kaut ko savām interesēm piemērotu. Tiesa, Buska slieksnis jāšķērso ar biezu maku, citādi jārēķinās ar sirds sāpēm (visās tās skaitās Geimena grāmatas, fantasy romāni, brīnišķīgais Doriana Greja sējums un klasikas izdevumi, es raudu par jums). Grāmatnīcu pametu ar pārbaudītu pašsavaldību un Nīla Geimena stāstu krājumu “Trigger Warning”.

IMG_5763_edited

Wibbly wobbly. Sienas otrā pusē kopenhāgenieši ceļ sev metro. Vispār dāņi galvaspilsētā visur kaut ko būve, piebilstu mana ceļa biedrene.

Pa vidu starp akadēmisko izmisumu un Kopenhāgenu veicām kulturālo apmaiņu starp Dāniju un Latviju, skatoties abu valstu Eirovīzijas finālus. Es, protams, esmu pārliecināta, ka Justam lielajā Eirovīzijā būs labāks rezultāts kā dāņu mīlas kareivjiem, taču Kamillu tik ļoti apbūra latviešu bebrs, ka viņa vien tāpēc ir gatava atdot balsi par Justu. Jo kas zina – ja latvieši organizēs 2017. gada Eirovīziju, varbūt Ad Break Beaver atgriezīsies uz Eiropas skatuves? 😀

Krikumi:

  • Pie manām kojām dzīvo vāvere.
  • Vāciešiem Valentīndiena ir vienaldzīga. Protams, veikalos varēja atrast tematiskos saldumus, taču tiem blakus vietu jau ieņēma Lieldienu atribūtika un kārumi. Jo tuvāk nāk Lieldienas, jo vairāk.
  • Nepatika pret Donaldu Trampu šķērso kultūru un valodu barjeras.
  • Dāņi zina, ka tagad cilvēks ir apkarinājies ar visādiem gadžetiem. Sevis cienīga kafejnīca piedāvā bezmaksas Wi-Fi. *paglūn uz vāciešiem*
  • Šķiet, dāņi jēdz sabiedrisko transportu. Ātri pieleca, kā strādā biļešu sistēma, un pakalpojums arī liekas cenas vērts. Vilcienos ir bezmaksas Wi-Fi un iespēja uzlādēt telefonu. (Teorētiski tāda iespēja ir vāciešu “FlixBus” autobusos, taču faktiski tas ir veiksmes jautājums.)
  • Viena no manas dzīves traģēdijām ir tā, ka vairāk varu padarīt agri no rīta, taču man ļoti patīk ilgi palikt gultā.
  • Es tiku galā ar biļešu automātu “Cinemaxx” kinoteātrī (tas pieņem tikai vāciešu bankas kartes) un aizgāju uz “Deadpool” seansu oriģinālvalodā. Bija labi. Jutos pārliecināta par savām vācu valodas zināšanām.
anigif_enhanced-12837-1420549362-10

Ich bin ein Wunderkind! Ich bin so intelligent!

  • Līdz brīdim, kad barista kafejnīcā ātri vien saprata, ka nemaz tik zinoša vācu valodā neesmu, un pieņēma manu pasūtījumu angļu valodā.
tumblr_lo309rN9FP1qe9sz4

Oh, nein. 😦

Februāra kopsavilkums #10

grāmatas un kafija

Avots: shereadeverything.tumblr.com Autors: nezināms

Par spīti (vai drīzāk “tāpēc ka”) februārī bija jāpabeidz pēdējie semestra darbi esmu pamanījusies izlasīt diezgan daudz.

Šerila Streida “Mežone”:  autobiogrāfisks stāsts par to, kā autore devās pa Klusā okeāna kalnu taku, lai savestu kārtībā sevi un izietu no savas dzīves tumšā posma, kas sākās pēc mātes nāves.

Šerilu Streidu ir viegli nodēvēt par briesmīgu sievieti. Ir viegli nosodīt rakstnieces lēmumus un kritizēt viņas darbības, teikt, ka nekas no tā nebūtu noticis, ja vien viņa pēc mātes nāves savāktu sevi rokās un paliktu pie vīra. Tomēr Šerilai un māte bija ļoti ciešas attiecības, tik ciešas, ka Šerilas māti pat varētu saukt par sievietes dzīves centru. Tāpēc tas ir pašsaprotami, ka tik tuva cilvēka zaudējums sievieti izsita no sliedēm. Un varbūt Šerilu tiesātu mazāk skarbi, ja viņa būtu vīrietis.

Katrs ar savu personīgo traģēdiju tiek galā citādi, un es nedomāju, ka man ir tiesības to vērtēt. Grāmatai gan 4/5.

Jaye Wells “Red-Headed Stepchild”: stāsts par Sabīnu Keinu, vampīru un magu jaukteni. Tā kā abas rases jau izsenis karo savā starpā, Sabīnas vienīgās karjeras iespējas ir strādāt par algotni, jo magu asinis liedz iespēju ieņemt nozīmīgu vietu vampīru ciltī blakus vecmāmiņai, cilts matriarham. Sieviete tiek nosūtīta iefiltrēties jaunā grupējumā, kura vadonis apņēmies izbeigt naidu starp maģisko radību rasēm un cilvēkiem, tādējādi apdraudot jau izsenis iedibināto kārtību.

Stāsts ne ar ko īpaši jaunu neizceļas; Sabīna darbos un domās gluži netur līdzi anotācijai solītajai negantajai algotnei, taču lasīt “Red-Headed Stepchild” bija gana interesanti. Aizvien prātoju, vai mest mieru sērijai šeit vai arī lasīt tālāk un redzēt, kad stils paliks patiešām briesmīgs. Vērtējums: 3/5.

Douglas Adams “The Hitchhiker’s Guide to The Galaxy”: sci-fi un satīras klasika. Artūru Dentu pēdējā mirklī pirms Zemes iznīcināšanas paglāb viņa draugs Fords Perfekts, citplanētietis, kurš uz vairākiem gadiem bija iestrēdzis uz Zemes. Tā sākas diezgan savāds piedzīvojums ar galaktikas prezidentu, viņa draudzeni, depresīvu robotu un, protams, “The Hitchiker’s Guide to The Galaxy” grāmatu.

Acīmredzot šai grāmatai bija nepieciešams īstais laiks. Kad pirmo reizi mēģināju to lasīt, pirmajās piecdesmit lappusēs iesprūdu uz vairākiem mēnešiem līdz nolēmu mest mieru, taču tagad ar grāmatiņu tiku galā drusku vairāk kā nedēļas laikā.

Mani pilnīgi apmierina, ka atbilde Dzīvei, Universam un Visam tiešām varētu būt 42, un es esmu sajūsmā, ka tagad saprotu, ko kāds domā, sakot: “Vācu valoda ir kā Vogonu dzeja.” Vērtējums: 4/5.

hitchikers_guide_to_the_galaxy1

the_hitchikers_guide_to_the_galaxy2

Ieva Plūme “Rēzus”: savāds īso stāstu krājums. Laikam tādas iekšējās pasaules izdzīvo cilvēki, kuri kaislīgi aizraujas ar ezotēriku un homeopātiju. Tomēr tās nenoliedzami ir materiāls savādiem stāstiem un pārdomām. Favorīts ir stāsts par sievieti, kas galīgi nelīdzinās savai pases fotogrāfijai. Vērtējums: 2,5/5.

Autoru kolektīvs “Šekspīrs bija latvietis”: varbūt arī bija. Kāpēc ne? Vislabāk patika tviterapskati. 3/5.

Reinbova Rouela “Eleonora un Pārks”: sirsnīgs un sirdi plosošs stāsts par diviem pusaudžiem, baltajiem zvirbuļiem ģimenes un sabiedrības vidū, un par pirmo mīlestību, kurai nebija lemts būt.

Iesaku lasīt valodas dēļ, kas ir izcils piemērs “rādi, ne stāsti” likumam. Jo Reinbovai Rouelai padodas vienkāršus stāstus padarīt īpašus un maģiskus (skatīt arī: “Fangirl”). Lasīt, lai līdz kaulam izjustu jauniešu jūtas un to kā sāp neiederēties un būt atšķirīgam. Lasīt, lai zinātu, cik nozīmīgs ir kaut viens draugs, kad visi ir pret tevi. Lai saprastu, ka citi tevī var saskatīt veselu brīnumu pasauli, kamēr tu pats ienīsti savu atspulgu. Lai zinātu, kā ir, kad mājas nav vis patvērums, bet gan pēdējā vieta, kur vēlies atrasties. Lasīt, jo šī grāmata ir kā dzīve – beigas nav nedz laimīgas, nedz skumjas, tās ir jauns sākums. Vērtējums: 5/5.

Martam no TBR burkas izvilku Denīzes Groveras Svankas (Denise Grover Swank) “Twenty Eight and a Half Wishes” – dāmu romānu un mistēriju par sievieti, kurai ir pareģes spējas, no kurām nav lielāka labuma kā tikai pilsētas dīvaines gods. Kādu dienu galvenā varone redz vīziju par savu nāvi. Tā kā lietas labā neko īsti nevar padarīt, viņa nolemj atlikušo laiku izmantot, lai beidzot sāktu dzīvot pilnu krūti un sastāda sarakstu ar 28 lietām, ko izdarīt pirms savas nāves.

Decembra un janvāra kopsavilkums #9

Karina-Cocq

Attēls: “Quemando Libros” Karina Cocq

Īss kopsavilkums par decembrī un janvārī izlasīto.

“Sarkanā sacelšanās” Pīrss Brauns: foršs piedzīvojumu stāsts, par kuru ne tikai uzrakstīju, bet pat iekļāvu savā pagājušā gada labāko grāmatu sarakstā. 4/5

“The 5th Wave” Rick Yancey: viduvēja YA grāmata par citplanētiešu invāziju. Spriežot pēc treilera, gaidāma līdzvērtīgi viduvēja filma popkorna ēdāju masām. 2/5

“More Happy Than Not” Adam Silvera: vēl viena ļoti jauka grāmata, kuru gan aprakstīju, gan arī iekļāvu savā 2015. gada grāmatu sarakstā. 5/5

“Danse Macabre” triloģija Laura Dreiže: trīs grāmatu un gandrīz 900 lappušu garš piedzīvojums. Ja līdzinies man, var gadīties, ka kādā brīdī sāksi vērpt dīvainas fanu teorijas. 2,5/5

“Nepabeigtais skūpsts” Laura Dreiže: stāsts par vientuļu vidusskolnieci un vampīru (headcanon – Lantiss aizrautīgi lasa Buzzfeed listes, taču pats nemūžam par to neatzīsies). Pa vidu revolūcija vampīru sabiedrībā un slepkavības nelielā pilsētiņā. Grāmata, kas veidota no manām guilty-pleasure (vampīri! Yay!) vai tropiem, ko es allaž ļoti izbaudu. Atšķirībā no “Danse Macabre” ir divas ļoti izteiktas un spēcīgas sižeta līnijas – attiecības starp Odriju un Lantisu un vampīru revolūcija – tāpēc grāmatu var lasīt gan kā mīlas romānu, gan kā piedzīvojumu stāstu. Grāmata ir bieza, taču tas atmaksājas – varoņu savstarpējās attiecībās ir jaušams dziļums, sižets var likties nedaudz lēns, taču notikumi saslēdzas loģiskā ķēdītē . Manuprāt, “Nepabeigtais skūpsts” pelnījis nedaudz vairāk uzmanības un mīlestības kaut vai tādēļ, ka varoņi nav perfekti pilnīgi cilvēciskā veidā. 5/5

“Rita Hayworth and the Shawshank Redemption” Stephen King: stāsts ne tik daudz par Endiju Dufreinu (Andy Dufresne), kurš pēc sievas un viņas mīļākā slepkavības nonāk aiz restēm, bet par Redu, kurš pieraksta Endija stāstu, Šošenkas (Shawshank) cietumu, cilvēka nežēlību un neatlaidību. Jo tādu neatlaidību un gara stingrību, kāda piemīt Endijam, var tikai apskaust. 4,5/5

Noteikti iesaku noskatīties arī stāsta ekranizāciju ar Morganu Frīmenu Reda lomā. Filmas saturs ir uzticīgs Kinga stāstam, tajā pašā laikā spējot to visu pavirzīt šķietami jau izstāstītu stāstu nedaudz tālāk un padarīt to vēl labāku. Grāmatu ekranizāciju veidotājiem ir no kā mācīties.

Kā janvāra grāmatu izvilku Šerilas Streidas “Mežone”, bet februārim no TBR burkas izzvejoju Džejas Velsas (Jaye Wells) “Red-headed Stepchild”.

Kārtējā neveiksmīgā lēdija – Laura Dreiže “Danse Macabre” triloģija

River_Song_Spoilers

Pirms sākam… spoileri!

DMKopš sešu gadu vecuma, kad nomira viņas tēvs, Viktorija Roze Elingtona prātojusi, kā noskaidrot, kas īsti ar viņu notika. Sasniedzot pilngadību meitene nolemj kuplo kleitu un garās cirtas iemainīt pret biksēm un zēngalviņu un iestāties Akadēmijā – maģijas skolā, kur mācīties ļauts vien vīriešiem un kuru agrāk vadīja viņas tēvs. Meitene uzskata, ka tā ir vienīgā vieta, kur iespējams atšķetināt arhimaga nāves īsto iemeslu.

Lauras spalvas vieglumu var tikai apskaust, un stāsts nudien ir padevies aizraujošs. Trīs grāmatu garumā Viktorija pamanās gan nomirt, gan augšāmcelties, gan pa Lejaslondonu padzīvot, gan pret savu gribu sapīties ar gaisa pirātiem un izstaigāt mirušo valstību. Ir tieši tik aizraujoši, cik izklausās, un es grāmatas kāri apriju vienu pēc otras. Tomēr nepameta sajūta, ka stāstam tikai par labu būtu nācis vēl kādu laiciņu pagulēt atvilktnē, lai nopurinātu visas liekās ainas un NaNoWriMo sajūtu, un aizlāpītu sižetcaurumus. Danse Macabre rosināja manu iztēli, ko es allaž novērtēju stāstos, taču tajā brīdī, kad sižeta nepilnības jālāpa pašas spēkiem ar savām teorijām, tas ir kā iet uz restorānu un gatavot sev maltīti šefpavāra vietā.

Grāmatas man sagādāja lielu prieku, tomēr gaidīju kaut ko vairāk. Danse Macabre atgādina labi zināmu dziesmu, kas pa radio skanējusi tik bieži, ka jau nedaudz sāk krist uz nerviem. Jo nekā jauna jau nav. Varoņi mētājas, kur nu sižets tos ved, liekot prātot, par ko tad īsti ir šis stāsts? Pat galvenā varone, kurai it kā vajadzētu vadīt stāstu, izrādās vien kārtējā lēdija, kura jāglābj no pašas draņķīgās veiksmes. Viktorija iestājas Akadēmijā, lai atšķetinātu tēva nāves noslēpumu, taču tas, kas sākumā liekas kā grāmatas vadošais motīvs, tiek aizmirsts pēc pirmās daļas un tā starp citu uzpeld vien nobeigumā. Meitene tiek ierauta cīņā par Augšlondonu, bet tā nav izvēle, ko viņa veiktu pati vai par ko būtu gatava celties un krist. Pa vidu tam visam ir attiecības ar Tanielu, taču, manuprāt, tām pietrūka dziļuma un jēgas, lai to varētu dēvēt par stāsta galveno asi.

steampunk-rosie-the-riveter-steampunk-prints

Attēls: Carmenta Virtual Press, Society6.com

Iespējams es ļāvos pārāk ātri veiktiem pieņēmumiem, sacerēdamās, ka Viktorija būs cita veida galvenā varone. Tāda, kas nevis sarkst un bālē, un visu laiku ir jāpestī no pašas ķibelēm, bet gan sevi apzinās. Varoni, kas saprot, ka sievietei Viktorijas laika Londonā tomēr ir maz izvēles iespēju un visas vairāk vai mazāk noved pie dzīves kā kāda sievai un māte, un vēlas ko citu un ko vairāk. Viktoriju, kas apbrīno lēdijas Vinčesteres (jo viņa IR lielisks tēls) uzdrīkstešanos un nekaunību, taču zina, ka viņas ģimene, lai gan sena un turīga, ne tuvu nav tik ietekmīga, lai viņa varētu atkārtot ko līdzīgu, taču tādēļ neatkāpjas no saviem sapņiem un nolemj uzdoties par vīrieti, lai iestātos Akadēmijā un mācītos maģiju. Viktoriju, kas māk tikt galā ar Taniela tracinošo raksturu (Taniels vairāk atstāja kretīna, ne šarmanta sliktā zēna iespaidu) un pateikt viņam, ka tumša pagātne nedod iemeslu pret visām izturēties kā pret pabirām. Viktoriju, kura ir tik spītīga, lai visiem teiktu, ka, jā, viņa var par spīti visiem ar dzimumu saistītajiem aizspriedumiem, taču arī zina, ka ir tikai cilvēks, tāpēc viņai vienai pašai nav pa spēkam viss (tas ir, pagaida Tanielu pirms došanās katakombās un nemeklē sev galu). Viktoriju, kura pati nosaka savu ceļu, nevis metas tur, kur sižeta untumi pieprasa.

Es domāju, ka latviešu literatūrā jau tā ir gana tvīkstošo dāmu, kuras gaida, kad kāds nu viņas paglābs no sūrā likteņa. Kur ir visas nekauņas un pārgalves, sliktās meitenes un cīnītājas? Viena tāda dāma Danse Macabre lappusēs bija, bet tam, ko īsti lēdija Vinčestere gribēja panākt, atliek vien pašam sacerēt teorijas.

Vērtējums: 2,5/5. Piedzīvojumu un nedienu daudz, izklaides tāpat, foršas hurt-comfort ainas, taču steam-punk ir mazāk kā solīts. Silti iesaku lasīt visu uzreiz.

%d bloggers like this: