Bīstamā pasaka – “Pasaku stāstnieks” Antonija Mihaēlisa

pasaku_stastnieksAnna ir labā meitene. Naiva sapņotāja, kura nāk no turīgas ģimenes un cer pēc vidusskolas beigšanas doties uz Angliju kā au-pair. Ābels Tanateks ir sliktais zēns. Narkotiku dīleris un vientuļnieks ar daudziem noslēpumiem. Par vienu no tiem uzzina arī Anna – Ābelam ir mazā māsiņa Miha, par kuru puisis rūpējas, kamēr māte abus ir pametusi, un kurai stāsta pasaku, kas biedējoši daudz līdzinās realitātei. Kā jau to var paredzēt – Annu iemīl Tanatekus, īpaši Ābelu, un par spīti brīdinājumiem aizraujas ar puiša pasaku.

Antonija Mihaēlisa vai no ādas lien laukā, lai romānam iedvestu ziemas saltumu un noslēpumainības auru. Rezultātā salīdzinājumi un metaforas šķiet mākslīgas un pārspīlētas, un ne reizi vien tiec izrauts no stāsta, lai prātotu, kas tai Annai nav kārtībā ar galvu, ka viņa sarunājas ar jūru un lellēm.

Taču tajā pašā laikā izpušķotā valoda palīdz līdz mielēm sajust Annu kā tēlu – jaunu un naivu romantiķi, kura apzinās pati savu un savu draugu pieredzes trūkumu. Tieši apziņa par to, cik maz no pasaules saprasts, mudina meiteni tuvoties Ābelam. Annas naivums un labestība tikai ļauj izcelties tam, cik tumšs patiesībā ir šis stāsts.

“Pasaku stāstnieks” ir kārtējais piegājiens izstāstīt stāstu par labo meiteni, kura cer, ka tieši viņa būs tā, kurai izdosies “piejaucēt” slikto zēnu. Lai gan gribas cerēt, ka viss būs savādāk, ka abiem jauniešiem tomēr izdosies izkulties no likstām, meitene pat pēc briesmīgākajiem pazemojumiem ir gatava atgriezties pie sava pāridarītāja, jo mīlestība, redz, ir visvarena. Negribu teikt, ka tēmām jauniešu grāmatās jābūt sterilām, taču tajā pašā laikā, ja ir vēlme pārrunāt tik smagus tematus (spoileris – Ābels izvaro Annu, vēlāk izrādās Ābels pats ir cietis no pedofīla rokas), ir jāprot par tiem runāt bez kļūdainiem pieņēmumiem, kā, piemēram, upuris pats uz sevi izsaucis nelaimi, un katrā ziņā ne tikai dažas lappuses caur neveiklu iekšējo dialogu.

Pēdējās simts lappuses ir smagas. Cerības, ka viss būs labi, romāns bez žēlastības saberž miltos, un lasītājam atliek vien noskatīties, kā sirds atkal un atkal tiek salauzta. Varbūt šī tiešām ir viena no “Piedod, bet neaizmirsti” situācijām, jo grāmatas noslēgumā ir grūti nesāpēt līdzi Ābelam un nemeklēt galu apburtajam aplim, kurā vienas vardarbības akts dod ieganstu nākamajam. Nav iespējams palikt nejūtīgam tās traģēdijas priekšā, kas ir savas dzīves un jaunības ziedošana, lai tikai otram cilvēkam nebūtu jāpiedzīvo tās pašas šausmas.

Vērtējums: 3/5. Grāmata, kas pēdējās simts lappusēs atklāj savas kārtis un piespiež tevi uz tām raudzīties, taču tajā pašā laikā īsti nezin, kā par dažām no tām runāt. Es negribu teikt, ka no “Pasaku stāstnieku” nav vērts lasīt, jo, lai gan romānā minēto tematu apspriešana brīžiem ir problemātiska, skatījums uz tām tomēr ir daudz veselīgāks un reālistiskāks kā vairumam populāro “mīlasstāstu”.

Advertisements

Tagged: , , , , , ,

One thought on “Bīstamā pasaka – “Pasaku stāstnieks” Antonija Mihaēlisa

  1. sarkanakmens augusts 25, 2016 plkst. 15:59 Reply

    Spriežot pēc apraksta, tiešām laba grāmata, vismaz neizklausās salda. Risinājuma jau bija droši vien vienkārš, meitentei vajadzēja lietot psihotropās vielas un tas palīdzētu pārdzīvot smago realitāti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: